Jautājumi un atbildes

• Jautājumi un atbildes • Publikācijas • Emuārs • Citi

Par ko būtu jāpadomā pirms vizītes pie psihoterapeita?    Kas mani neapmierina un ko es gribētu savā dzīvē mainīt? Kas ir manas galvenās grūtības un kādu palīdzību es gaidu no speciālista? Cik dziļi un pamatīgi esmu gatavs iedziļināties pats, lai izprastu savas grūtības? Cik ilgs laiks un līdzekļi ir manā rīcība, lai risinātu? Novērtēt situāciju, atbildot uz jautājumu: vai esmu gatavs mazākam darbam vai dziļākam darbam ar sevi? Vai vēlos tikai apspriest savu problēmu (izrunāties ar kādu) vai analizēt dziļāk (panākt izmaiņas savā dzīvē)? Kad psihoterapija nepalīdzēs?    Neatsverama ir paša klienta atbildība psihoterapijā. Būtiski, cik lielā mērā pats klients jūt/pieņem atbildību to grūtību radīšanā, sakarā ar kurām viņš ir ieradies pēc psihoterapeita palīdzības. Visai izplatīts ir klientu priekšstats par psihoterapiju kā grūtībās nonākuša cilvēka un eksperta satikšanos. No šāda priekšstata var izrietēt daudzi sarežģījumi psihoterapijas procesā, jo klients gaida, ka iniciatīva par rezultātu un iespējamiem risinājumiem gultās uz speciālistu. Tā veidojas nevienlīdzīgas attiecības, kur atbildība par rezultātu nosveras uz speciālista pusi, kuram ir „jāzina, kā; jāprot, kā; jāizdomā un jārisina” klienta vietā. Kaut gan ielūkojoties dziļāk var saprast, ka psihoterapeita rīcība nevar būt universālas zināšanas vai metodes kā justies laimīgam, realizēt sevi dzīvē, veidot mīlošas, cienošas savstarpējās attiecības utt. Realitātē ir iespējams palīdzēt tikai tajās klienta dzīves robežās, par kurām klients pats redz un atzīst savu atbildību. Ja klientam liekas, ka viņš/ņa ir nelaimīgs, atkarīgs, jo viņš dzīvo sliktā valstī, vecāki nepareizi ir audzinājuši, jeb viņa partneris ir galvenais vaininieks viņa neveiksmēs, tad psihoterapija palīdzēt nevarēs, jo nav iespējams mainīt to, kas neatrodas paša cilvēka ietekmes/radīšanas lokā. Augstāk minēto apsvērumu dēļ, psihoterapija var būt nolemta neveiksmei arī gadījumā, kad gribam mainīt kādu citu pieaugušo (sievu, vīru, māti u.c.) un mēģinām pierunāt viņu doties pie psihoterapeita, pret paša gribu, piesakot un atvedot.  Kas ir eksistenciālā psihoterapija un tās pielietojuma iespējas?    Eksistenciālā psihoterapija praksē saistās ar rūpīgu klienta dzīves, vērtību un dzīves skatījuma analīzi. Tā vairāk fokusējas uz dzīves jautājumiem nevis uz simptomiem, tādējādi sadarbība eksistenciālā psihoterapijā netiek atrauta no paša klienta, bet tiek darīta kopā ar viņu. Būtiskākā prasība klientam ir motivācija, ieinteresētība un spēja runāt par savām grūtībām, jūtām, gatavība iesaistīties sadarbībā, lai sasniegtu psihoterapijas mērķus. Lielu uzmanību eksistenciālā psihoterapijas fokusē uz tādām tēmām kā trauksme, izvēle, ar to saistītā brīvība, atbildība un vaina, kā arī dzīves galējība un jēga.    Būtiska loma eksistenciālajā psihoterapijā tiek pievērsta sadarbības nosacījumu (kontrakta) sastādīšanai. Darbs pie tā notiek klientam un psihoterapeitam savstarpēji vienojoties par sadarbības fokusu, robežām, ierobežojumiem un iespējām. Būtiskākie kontrakta aspekti: tikšanās mērķis, klienta grūtības, sagaidāmais rezultāts, klienta un psihoterapeita gaidas un iesaistīšanās pakāpe, atbildības sadale. Iepretim citiem psihoterapijas virzieniem, kuri ir attīstījušies uz psiholoģijas teorijas, psihiatrijas un medicīnas bāzes, eksistenciālās psihoterapijas saknes meklējamas eksistenciālajā filozofijā. Kā būtiskākie šī filozofijas pārstāvji ir Sērens Kirkegors, Martins Haidegers, Karls Jaspers. Eksistenciālās filozofijas doma ir sastopama tādu dziļi domājošu rakstnieku daiļradē, kā Žans Pols Sartrs, Albērs Kamī, Francs Kafka, Hermanis Hese, Fjodors Dostojevkis, Fridrihs Nīče. Eksistenciālā psihoterapija var būt efektīva jebkuriem klientiem, jebkurās situācijās, tādās, kā krīzes un ilgstošās dzīves grūtības.    Eksistenciālā psihoterapija nekoncentrējas uz konkrētām palīdzības metodēm, jo tiek uzskatīts, ka psihoterapeita attiecības ar klientu ir divu pasauļu tikšanās, tādējādi metode var būt psihoterapeita būšanas veida izvēle sastopoties ar konkrēto klientu un viņa pasauli. Caur šo, kļūst nozīmīga ne tikai konkrētā psihoterapeita izglītība un profesionālā sagatavotība, bet arī viņa personība, personiskā pieredze, vērtības, pārliecības un pasaules redzējums, ar kuru psihoterapeits piedalās psihoterapijas procesā.    Pastiprināta uzmanība tiek veltīta arī attiecībām starp klientu un psihoterapeitu un it īpaši pētīts tiek tas, kā klients savas dzīves grūtības ienes „šeit un tagad” psihoterapeitiskās tikšanās telpā. Tas dod iespēju kopīgi pētīt klienta grūtības, to sekas tieši un nepastarpināti.